Ar uzmanību uzlādēts šķūnis un citi atklājumi (Alise Tīfentāle)
Showroom 6 kuratori un organizatori – Šveicē studējošā kuratore Egija Inzule un Andrejsalas mākslinieku rezidences Singalong saimnieks Linards Kulless. Showroom ir Egijas Inzules un šveiciešu mākslinieka Tobiasa Kaspara kūrēta projektu sērija – galerija bez galerijas, jebkurā vietā adaptēties spējīga antiinstitūcija, kurā piedalās mākslinieki un citas līdzīgas off-space (komerciāliem nolūkiem un konkrētai atrašanās vietai nepiesaistītas) „galerijas“ un mākslinieku apvienības. Piemēram, Showroom 1: Installationen notika 2006. gadā Bāzelē paralēli lielākajam mākslas tirgum Art Basel un mēģināja piesaistīt tā publiku ar laikmetīgu vides instalāciju kolekciju kādas ēkas pagalmā. Showroom: White Club 2006. gadā Zalcburgā aicināja 50 māklsiniekus piedalīties instalāciju veidošanā Zalcburgas industriālajā rajonā, bet Showroom 2: Piz Gloria notika Leipcigā pamestā nojaukšanai paredzētā ēkā. Savukārt Showroom 5 2007. gada jūnijā ielūdza skatītājus uz viesnīcas numuru Hamburgā, atsaucoties uz Džona Lenona un Joko Ono bed-in akciju viesnīcā 1969. gadā.
Sestā Showroom sērija Andrejsalā piedāvāja iepazīties ar Šveices, Austrijas, Nīderlandes un Vācijas nekomerciālo mākslas telpu darbību – „septiņu mākslas projektu apkopojums, kas izpaužas kā grupas izstāde, kura fokusējas uz Andrejsalas dažādo telpu formālo un sabiedrisko aspektu spektru“, kā vēsta izstādes ievadraksts.
Andrejsala šobrīd – 21. gs. sākuma Rīgas „Skapis“, „Kaza“, „Putnudārzs“, „Dieva auss“, „M6“ un Pulkvedis kopā. Tikpat efemera, izplūdušām robežām, neskaidra un nekontrolējama ir arī māksla, ko šeit radījuši kuratoru izvēlēto off-space mākslas organizāciju uzaicinātie mākslinieki. Piemēram, mākslas organizācija Trottoir no Vācijas Andrejsalā izstādija Ingrīdas Šerras (Scherr) darbu „Pneimātiskais sarukums“ – balonus ar uzzīmētām sejām, kuru komentārā lasām: „Dūres lielā trofeja tika veidota no pretinieka nocirstās galvas. Parasti galvaskauss savam īpašniekam dod dzīvesspēku. Ingrīda Šerra iepūš sarukušajās galvās to dzinējus.“ Savukārt Amberg & Marti no Šveices ir divi mākslinieki, kuri reizi mēnesī ielūdz skatītājus uz mākslas skati savā dzīvoklī (kā 19. gs. salonā) ar moto „kafija, māksla, kūkas un kokteiļi“. Viens no māksliniekiem, ko Amberg & Marti bija ielūguši darboties Andrejsalā, - Fabians Pirovino (Pirovino) bija izveidojis visai nopietnu un procesuālu instalāciju ar zīmējumiem, kuras tapšanas (vai attīstības) gaitai varēja sekot skatītāji, toties sava darba komentārā mākslinieks ir mūsdienīgi noslēpumains: „Man nav ne jausmas, par ko ir mans darbs. Es negribu to saprast, jo tad man nebūtu jēgas to rādīt. Es uzzīmēju apmēram tūkstoti A4 formāta zīmējumu. Tie tiecas būt forma. Jā. Es ceru, ka tie arī ir.“
Loretta Fāhrenholca (Fahrenholz) un Tobiass Kaspars bija izveidojuši vides instalāciju uzmanīgam skatītājam – viņu darbs ir būtībā nemanāma, minimālistiska intervence sabiedriskajā telpā (no noteikta rakursa ieraugāms dēlis vai dzeltena auduma gabaliņš pie elektrības vada utt.). Vieglāk atrodami un identificējami bija Planet22 uzaicināto mākslinieku darbi – Solvejas Duforas Andersenas (Andersen) skaņas instalācija „Es tevi mīlu“, kurā 68 balsis 68 valodās vienlaicīgi izrunā šos vārdus, un Pētera Štofela (Stoffel) und Rolfa Grafa (Graf) atrastais baļķis, aizkustinoši piestiprināts pie viena Andrejsalas šķūnīša sienas. Pretēji maniakālajam zīmētājam Pirovino šie autori savu kopdarbu komentē tik virtuozi, ka tieši šis baļķis pie šķūnīša sienas ir kļuvis par manu personisko favorītu no Showroom 6: „ (..) notēsts koka stumbrs, transformēts no tā pierastās vertikālās pozīcijas horizontālā. Nomizots, izgrebts, izrotāts, pārvērties. Deviņus metrus garš stumbrs, kura piederība šķūnim liekas pati par sevi saprotama, bet grūti apjaušama. Noslēgtais, pamestais, nemanāmais šķūnis tiek izrotāts un uzlādēts ar stumbram sniegto uzmanību. Tas liekas funkcionāls, tā izmēri pārvirzīti un ostā redzamajiem kuģiem pielāgoti. Būda sāk grimt un pacelties. Trausla iedomu telpa, kas izplešas starp pārvērsto būdas ārieni un iztēles iekšieni.“ Tā, lūk!
Meklējot mākslas darbus Andrejsalas vidē, pat kuratores pavadībā un ņemot talkā pozitīvo domāšanu un humora izjūtu, reizēm nebija viegli saprast, cik daudz tajā visā ir mākslinieku ironijas par sevi, par mākslu un skatītāju kā patērētāju un cik daudz – patiesas jaunrades un brīvības. Kopējais iespaids visnotaļ mulsinošs un, manuprāt, tieši tāpēc vērtīgs. Rīgas skatītājs šajā Showroom tika iepazīstināts ar vienu no pašlaik aktuālajiem Eiropas mākslas attīstības virzieniem, kura galapunkts, šķiet varētu būt iznīcināt pašu mākslas darbu kā mākslinieka aktivitātes mērķi (kas jāsasniedz un jāprezentē skatītājam) un koncentrēties uz maigu deju ar pieejamās vides specifiku, saviesīgu sarunu par mākslas un populārās kultūras vēsturi un privātas mitoloģijas izklāstu maksimāli vienkāršos un lētos materiālos un medijos. Jaunajiem kultūras producentiem un mākslas menedžeriem varēja būt lietderīgi aprunāties ar atbraukušo mākslinieku pieredzi off-space mākslas telpu uzturēšanā un darbībā.